Līga ienāca kāpņu telpā un ieklausījās. Aiz viņas durvīm dārdēja mūzika, kāds dziedāja dziesmu, kāds no sirds smējās. Basa ritmā trīcēja pastkastītes.
“Atkal tie kaimiņi no piektā?” viņa automātiski nodomāja. “Tikai, kāpēc troksnis ir tieši pie manām durvīm?..” Atbilde atnāca pati no sevis: viņas dzīvokļa durvis atvērās, un spraugā parādījās nepazīstama puiša seja.
“Sanita, nes vēl salātus!” viņš teica koridorā un, nepamanījis Līgu, aizcirta durvis. “Saimniece tāpat neatbrauks!” Līga vēl sekundi stāvēja nekustīgi. Pēc tam lēnām pacēla roku un piespieda pirkstu pie zvana.
Sekundi pirms nospiešanas viņa skaidri redzēja acīs neseno vakaru: telefona zvanu, māsīcas balsi, tantes kluso žēlabu un savu pašu: “Nu, kas gan var notikt? Savējiem tak izīrējam…” Tagad viņa jau zināja: notikt varēja daudz kas.
Pirms diviem mēnešiem Līgai vēlu vakarā piezvanīja. Viņa jau gulēja gultā, kad telefons vibrēja uz naktsskapīša. Uz ekrāna parādījās: “Sanita – māsīca”. “Līga, palīdzi!” māsīca sāka jau no paša sākuma. “Saimniece mūs izlika! Tieši šodien! Mēs sēžam kafejnīcā!”
“Pagaidi,” Līga apsēdās. “Kādā ziņā izlika? Kas notika?” “Ak, viņa ir dīvaina sieviete!” Sanita šņukstēja. “Viņai viss nav labi. Te mēs ejam par skaļu, te bērns pie vainas, te veļasmašīna trokšņo. Teica: ‘Pēc divām dienām, lai jūs te nebūtu.’ Vai tas vispār ir normāli? Mēs taču esam klusi, kārtīgi…”
Līga iekoda lūpā. Sanitai jau sen bija tendence uz drāmām, bet balss skanēja patiesi.
“Un kur jūs tagad dosieties?” viņa uzmanīgi jautāja. “Nekur,” māsīca šņukstēja. “Sandis zvana pēc sludinājumiem, tur tādas cenas! Līga, tu taču neesi sveša… Tev taču ir tukšs vienistabas dzīvoklis. Nu, izīrē mums. Kaut vai uz pāris mēnešiem. Mēs būsim kārtīgi, mēs visu mazgāsim…”
“Sanita,” Līga nedroši teica, “mēs to īrējam par 600 eiro. Komunālie maksājumi ir dārgi, māja ir jauna, centrs.” “600?!” māsīcas balsī uzreiz bija jūtams mulsums. “Līga, ko tu! Mēs taču esam radinieki, nevis sveši cilvēki. 300 eiro— griesti, mums ir bērns, bērnudārzs, pārtika.”
Līga sajutās vainīga. It kā viņa tiešām prasītu kaut ko lieku. Virtuvē ienāca viņas vīrs Ivars, slaucīdams rokas ar dvieli. “Kas tur ir?” viņš jautāja, pamājot uz telefonu.
“Sanita,” Līga nopūtās. “Viņu saimniece izlika, lūdz mūsu dzīvokli par 300 eiro.” Ivars klusu teica: “Par 300 eiro? Centrā? Līga, nopietni?” No klausules atskanēja nepacietīga balss: “Līga, pasaki kaut ko… Mēs tiešām nezinām kur iet…”
“Sanita, es tev atzvanīšu pēc desmit minūtēm, labi?” Līga teica un atvienojās. “Tu taču saproti, ka 300 ir smieklīgi,” mierīgi teica Ivars. “Komunālie maksājumi ziemā vien ir tai summai. Tas nozīmē, ka mēs piemaksāsim par ‘radiniekiem’?” “Bet viņiem nav, kur palikt,” Līga satvēra krūzi. “Ar bērnu. Kā es varu teikt ‘nē’?”
“Palīdzēt atrast variantu tālāk no centra — tas ir viens,” Ivars paraustīja plecus. “Uzvelt viņu problēmas uz sevi — tas ir kas cits. Un vēl viens moments. Vai tu pamanīji, cik ātri normāla saimniece Sanitai kļuva par ‘dīvainu sievieti’?”
“Nu, cilvēki nervozē,” Līga mēģināja attaisnot. “Tie nav nervi, tas ir stils,” viņš atbildēja.“ Bet tev jāizlemj.” Telefons atkal vibrēja. Šoreiz — “Tante Maija”.
“Līgiņ, saulīt,” tantes maigā balss izplatīja pa virtuvi saldu žēlumu. “Kā tev, kā Ivariņam?” “Viss kārtībā, tante,” Līga teica, jau iepriekš zinot, kāpēc zvans.
“Bet mums pavisam nav kārtībā,” tante nopūtās. “Sanitiņu ar bērnu izlika. Esmu veca, palīdzēt nevaru, tu esi mana vienīgā cerība. Tu taču atceries, kā vasarā pie mums dzīvoji? Mēs tevi ne reizi nepārmetām ar maizes gabalu. Palīdzi viņiem, meitiņ. Neuztraucies par naudu, ja kas, es pati tev pārskaitīšu.”
Ivars, klausoties, izbolīja acis un novērsās. “Labi, tante Maija,” Līga klusi teica. “Lai pārceļas.” Viņa nolika klausuli un vainīgi paskatījās uz vīru. “Es nevaru citādi. Tomēr viņi man reiz palīdzēja.” “Viņi tevi tagad nelūdz, bet izdara spiedienu uz pienākuma apziņu,” Ivars noguris teica. “Bet labi. Tikai nesaki vēlāk, ka es nebrīdināju.”
Pēc nedēļas Līga iegāja iedot atslēgas. Priekšnamā jau stāvēja somas, bērnu ratiņi un smaga lētu smaržu smaka. “Ak, māsiņ, tu mani izglābi!” Sanita metās viņu apskaut. “Dzīvojiet,” Līga pasmaidīja. “Tikai, lūdzu, esiet uzmanīgi. Kaimiņi mums ir nervozi, īpaši tie augšstāvā.”
“Jā, mēs zinām tos jūsu pilsētniekus,” Sanita atmeta ar roku. “Tu ienāc, nekaunies. Kamēr vēl tavs dzīvoklis,” viņa iesmējās. Līga gandrīz nemanāmi sarāvās, bet klusēja.
“Mamma atsūtīja,” Sanita pasniedza viņai paku ar burkām. “Gurķīši, kabači, salāti. Pacienājieties ar Ivaru. “Paldies,” Līga neveikli paņēma paku. Vakarā, kad viņi apsēdās vakariņot, viņa uzlika uz galda vienu no burkām.
“Pamēģini,” viņa teica, lejot tēju. “Pašu konservēts.” “Pašu viņiem ir dzīvoklis par puscenu,” Ivars norūca. “Pārējais ir garšvielas.” “Kāpēc tu tā izturies pret viņiem?” Līga sarauca pieri. “Jūs neesat īsti runājuši.”
“Lai saprastu cilvēku, nav obligāti jārunā,” viņš mierīgi atbildēja. “Pietiek paklausīties, kā viņš runā par citiem un par sevi. Iepriekšējā saimniece viņiem ir ‘dīvaina’, kaimiņi ‘nervozi’, jūs — ‘pilsētnieki, visu veikalā nopirkto ēdat’. Un tas viss vienā stāstā. Vai tas nav par daudz?”
“Viņi ir vienkārši cilvēki,” spītīgi teica Līga. “Bez filtriem. Ne visiem vecāki ir zinātņu kandidāti.” “Vienkāršība ir tad, kad cilvēks nekāpj uz galvas,” Ivars nopūtās. “Bet, kad uzskata, ka tev ir pienākums, jo ‘radinieki’ — tas ir cits stāsts. Bet labi. Dzīvo ar to pati. Drīz visu redzēsi.”
Pagāja mēnesis. Līga, kā audzināts cilvēks, iepriekš piezvanīja. “Sanita, sveika. Es gribēju šodien iebraukt, apskatīt kvītis, un vispār — kā jūs esat iekārtojušies.”
“Līga, piedod, bet šodien nekādi,” māsa ātri runāja. Fona trokšņos atskanēja dobjš sitiens un kāda smiekli. “Varbūt atvest kaut ko?” Līga satraucās. “Vai pasēdēt ar mazo?” “Nē, nevajag, Sandis visu nopirka,” Sanita steidzīgi teica. “Es iešu gulēt.”
Saruna pārtrūka. Neapmierinātība palika. Vēl pēc pāris nedēļām telefons uzkarsa no paziņojumiem. Kaimiņu čats vārījās.
“Līga, vai jums vispār ir sirdsapziņa?” “Cik ilgi var kliegt naktīs?” “Bērni nevar aizmigt, mūzika dārd!” Līga pārlasīja ziņas un neticēja acīm.
“Kāda mūzika? Es tur neesmu…” Telefons iezvanījās. “Elīna no augšas.” “Līga, kas tas tāds ir?!” Kaimiņiene pat nepateica “labdien”. “Otro vakaru pēc kārtas troksnis līdz naktij, šodien no pusdienlaika mūzika. Mazdēls čīkst. Es rakstīju čatā, tu ignorē?”
“Elīna,” Līga apmulsusi teica, “es nedzīvoju dzīvoklī. Mēs to izīrējam, tur ir māsa ar vīru.” “Un kāda man daļa, kam jūs īrējat?” kaimiņiene atcirta. “Dzīvoklis ir tavs — atbildība arī tava. Tiec galā! Līdz jums bija klusums.”
“Tikšu galā,” Līga apsolīja. Viņa tūlīt zvanīja Sanitai. Tā necēla. Vēlreiz. Klusums. Trešo reizi — “abonents runā”. “Atmet,” Ivars drūmi teica. “Ģērbies. Braucam.” Mūziku varēja dzirdēt jau uz kāpnēm. Uz zvanu neviens nereaģēja. Līga spieda atkal un atkal.
“Tagad citādi,” Ivars teica un vairākas reizes spēcīgi iesita ar dūri pa durvīm. “Veriet vaļā, citādi es saukšu likumsargus.” Durvis pavērās plaukstas platumā. Atverē parādījās Sandis — sarkans, sasvīdis, ar dūmakainu skatienu.
“Ā, savējie…” viņš izstiepa. “Kāpēc tā trokšņojat? Mēs kulturāli atpūšamies.” Ivars ar plecu pagrūda durvis un atbīdīja Sandi malā.
Aina viesistabā atgādināja izgāztuvi: plastmasas glāzes, drupačas, lipīgi traipi uz grīdas, uz dīvāna — 2 lieli suņi, blakus uz paklāja — meitenes ar telefoniem. Ļoti skaļa mūzika.
Bērnistabā gulēja bērns, saritinājies kamoliņā uz pieaugušo gultas. Blakus uz naktsskapīša mirgoja skaļrunis, no kura turpināja dārdēt mūzika. “Sanita!” Līgas balss aizlūza. “Ko tu dari? Bērns guļ pie skaļas mūzikas!”
“O, saimniece ieradusies,” viņa iesmējās. “Kāpēc bez ielūguma? Mēs te, vispār, dzīvojam.” “Vispār, tas ir mans dzīvoklis,” Līga teica ledainā tonī. “Un tagad mēs izlemsim, vai jūs šeit dzīvosiet tālāk.”
“Nu, nesatraucies,” Sanita pienāca tuvāk. “Nu, pasēdējām, nu, ieslēdzām mūziku. Cilvēki atpūšas. Radinieki taču, ne sveši.” “Cilvēki atpūšas pie sevis mājās,” Ivars mierīgi teica. “Un nevis svešā dzīvoklī par puscenu. Vācieties. Šodien pat izvācieties.”
“Kādā ziņā — izvācamies?” Sanita teica. “Tev nav tiesību! Līgums taču bija!”
“Līgums bija mutisks,” Ivars atcirta. “Un mēs tikko to atcēlām. Jums ir stunda, lai savāktu mantas. Pēc tam es saukšu likumsargus.” Pēc stundas koridors bija aizkrauts ar pakām. Sanita, metot mantas vecajā čemodānā.
Nākamajā dienā, kad viņi bija pabeiguši mazgāt dzīvokli, piezvanīja tante Maija. Līga atviegloti pasmaidīja: “Tagad, droši vien, atvainosies…”
“Kā tu uzdrošinājies izlikt māsu?!” sveiciena vietā klausulē teica pazīstamā balss. “Tante Maija, jūs redzētu, ko viņi sarīkoja,” Līga nogurusi atbildēja.
Ivars izstiepa roku: “Dod šurp.”
“Labdien, tante Maija, šis ir Ivars,” viņš teica rāmi. “Atgādinu: pēdējā mēneša laikā Sanita ar vīru nav samaksājuši ne centa. Jūs personīgi solījāt, ka, ja kas, palīdzēsiet. Tāpēc vai nu jūs pārskaitāt 600 eiro, vai arī mēs vēršamies tālāk.” “Ak, jūs…” tante vairs neizvēlējās izteicienus. “Es jums vēl parādīšu, kur vēži ziemo!”
Līga dziļi ievilka elpu. Kaimiņu čatā vēl ilgi klīdīs stāsti par “skopo saimnieci”. Radinieki stāstīs par viņu pasakas desmit variācijās. Bet pirmo reizi ilgu laiku viņai bija mierīgi.
Viņa izgāja cauri dzīvoklim — joprojām netīram, bet jau atkal savam — un nodomāja, ka dažas mācības maksā dārgi. Toties pēc tām vairs nekad nezaudē galveno: savas tiesības teikt “nē”, pat ja otrā galā čīkst radinieks un atgādina, kā reiz tevi pabarojis ar boršču.
